Fitoterapija kuņģa audzēja gadījumā

No visiem audzējiem, kas cilvēkam uzbrūk, kuņģa audzējs ir sastopams visbiežāk. Par šo neganto kaiti sākotnēji liecina:

• diskomforta sajūta pakrūtē,
• diskomforta sajūta kuņģa rajonā,
• apetītes trūkums,
• novājēšana

Bieži mainās garšas izjūta, kad parastais, ierastais ēdiens vairs negaršo, bet gribas ko asu un pikantu. Slimībai attīstoties pastiprinās sāpes pakrūtē, parādās slikta dūša un vemšana, ēdiens kļūst pretīgs, īpaši tas sakāms par gaļas ēdieniem. Diemžēl cilvēki domā, ka ar laiku viss uzlabosies, pāries pats no sevis un neiet pie ārsta vai aiziet pie dziednieka, uzsāk ārstēšanos ar tautas līdzekļiem, zaudē laiku un atveseļošanās iespēju.

Lietojot tikai tautas līdzekļus un ārstniecības augu tējas, kuņģa audzēju, kā arī citus audzēju veidus uzveikt nevar, bet kompleksajā terapijā, kopā ar ķirurģisku ārstēšanu, staru terapiju vai ķīmijterapiju ārstniecības augu preparātiem ir nozīmīga vieta.

Kuņģa vēzis ir slimība, ko vieglāk nepieļaut nekā ārstēt. Tiek uzskatīts, ka audzēja rašanos veicina pārāk karstu ēdienu un dzērienu lietošana, neregulāra ēšana, pārmērīgs cietes saturs uzturā, trekni kūpinājumi, bojātas pārtikas lietošana, kur ir pelējums un puvums, negausīga smēķēšana un nekvalitatīva, pārāk stipra (virs 40*) alkohola dzeršana.

Ir pierādīts, ka kancerogenās vielas veidojas taukos un arī eļļā cepot ēdienu, īpaši vairākas reizes karsējot vienus un tos pašus taukus, kā tas notiek atkārtoti karsējot ēdienu. Dažreiz saimnieces ekonomē, nenomazgājot no pannas taukus, lai varētu cept nākamo reizi. Tā rīkoties nedrīkst. Ir izdarīti mēģinājumi ar dzīvniekiem barojot tos ar vairākas reizes karsētiem taukiem un eļļām. Šiem dzīvniekiem rodas kuņģa gļotādas atmirums, pēc tam tanī vietā attīstās audzējs. Šai sakarā ar aizdomām jāraugās uz kraukšķīgiem kartupeļiem, eļļā vārītiem pīrādziņiem un pankūkām.

Ja nu bez tā nevar iztikt, tad, lai mazinātu kancerogēno vielu iedarbību, jālieto vitamīni A, E, C un selēna preparāti, piemēram, „Bioenergostim”. Ieteicams ēst pietiekami daudz produktu, kas šķiedrvielas- rupja maluma maizi, sēnalmaizītes, dārzeņus, īpaši kāpostus, tomātus, ķirbjus. Katru dienu 1-2 tējkarotes mārrutku un citas jau minētās garšvielas. Cilvēkiem, kas slimo ar kuņģa iekaisumu un čūlu, reizi gadā jāizmeklē kuņģis ar endoskopijas metodi, īpaši, ja ir samazināts kuņģa skābes saturs vai tās vispār nav.

Tautas medicīnā pret kuņģa audzēju lieto purva atāleni – Parnassia palustris. Šis augs ir bieži sastopams gar upju un strautu krastiem mitrās pļavās un purvos, tas ir neliels, bet labi pamanāms, īpaši jūlija beigās, augusta sākumā, kad tas zied ar lieliem, baltiem ziediem. Tam ir īss saknenis, ribains stumbrs un apaļīgas lapiņas uz gariem kātiem pie saknes. Lieto lakstus un saknes. Lakstus ievāc ziedēšanas laikā, saknes- septembrī. Uzreiz sagriež un žāvē temperatūrā ne augstākā par 40*. Lapās ir atrasti antocianidīni, galaktoze, miecvielas, flavonoīdi. Augs ir indīgs, jālieto piesardzīgi nepārsniedzot noteiktās devas. Agrāk tautas medicīnā šo augu bieži izmantoja histērijas, krampju, epilepsijas, tuberkulozes, nieru iekaisuma ārstēšanā, nierakmeņu šķīdināšanai, un, īpaši, kuņģa audzēju gadījumā.

Ņem 1 tējkaroti smalcinātu, izžāvētu lakstu, aplej ar 300 ml vāroša ūdens, ļauj ievilkties 2 stundas, nokāš. lieto pa 1 ēdamkarotei 3-4 reizes dienā.

Tūsklape – arī mīl augt mitrās vietās un mitrās avotainās nogāzēs. Tai ir ļoti lielas lapas, līdzīgas kā māllēpei, tikai 10 reizes lielākas, lapas kāts nāk no saknes un sasniedz pusotra metra augstumu. Ziedu vālīte šim augam parādās agri aprīlī pirms lapām un atgādina pudeļu mazgājamo birstīti violetā krāsā. Lapas satur triterpēnu saponīnus, miecvielas, ēterisko eļļu, sveķus, insulīnu, holīnu, organiskās skābes un salīdzinoši daudz mangāna. Šī auga preparāti samazina asins recēšanu, tāpēc ar šo līdzekli nevar ārstēt audzējus, kuri izraisījuši asiņošanu. Tūsklape kavē metastāžu izplatību kuņģa un arī citu audzēju gadījumā.
Ņem 1 ēdamkaroti smalcinātu sausu lapu, aplej ar glāzi vāroša ūdens, ļauj ievilkties 45 minūtes, nokāš. lieto pa ¼ glāzes 4 reizes dienā pirms ēšanas.
Svaigas lapas samīca un liek uz audzējiem, palielinātiem limfmezgliem un tūskām, no kā arī nosaukums- tūsklape. Šim nolūkam noder arī bastarda tūsklape – Petasites hybridus, kas ļoti bieži sastopama ūdeņu tuvumā un ir apmēram 4 reizes mazāka par ārstniecības tūsklapi, tomēr iepriekšminētā ir labāka.

Zilā kurpīte – Aconitum napellus ir bieži sastopams dekoratīvs augs. Grieķu mitoloģijas teiksma stāsta, ka viens no Herkulesa varoņdarbiem bijusi cīņa ar pazemes valstības trīsgalvaino sargsuni Cerberu, ko Herkulesam vajadzējis izdzīt no dziļas alas, lai no pazemes varētu atgriezties viņa mīļotā. Kad Cerbers manījis dienas gaismu, viņš izbijies un tam tecējušas zemē indīgas siekalas. No šīm siekalām izaugušas skaistas, bet indīgas puķes, kas nosauktas par akonitu – par godu grieķu pilsētai Akontei, kas bijusi šīs alas tuvumā.

Latviskais nosaukums «kurpīte» šim augam ir dots tāpēc, ka tā ziedam ir kurpītes forma.

Kaut arī auga ārējais izskats par to neliecina, tas ir indīgākais augs mūsu zemē. Cilvēkam var būt nāvējoši 1–2 grami šā auga svaigas, neapstrādātas saknes. Indīgums mazinās žāvējot un termiski apstrādājot. Indīgumu piešķir alkaloīdi – akonitīns un atizīns, to saturs dažādu sugu kurpīšu saknēs ir no 0,3% līdz 2% no kopējās masas. Zilās kurpītes saknes satur vidēji 0,6% akonitīna. Akonitīna minimālā letālā deva ir 6 mg, bet minimālā toksiskā deva, kas var izsaukt uzbudinājumu un dedzinošu sajūtu mutē, ir 3 mg. Ja pagatavota zilās kurpītes 5% tinktūra, mililitrā šīs tinktūras būs 0,3 mg akonitīna; vienā pilienā jeb četrdesmitajā daļā grama būs 0,0075 mg šā indīgā alkaloīda, 20 pilienos – 0,15 mg, bet diennakts maksimālā devā – 60 pilienos būs 0,45 mg.

Akonitīns un citi šā auga alkaloīdi noārdās un tiek izvadīti no organisma 24 stundās, tāpēc kurpītes tinktūras lietošana ir samērā droša. Pirmajā dienā lieto pa 1 pilienam 3 reizes dienā, otrajā dienā pa 2 pilieniem 3 reizes dienā, trešajā dienā lieto pa 3 pilieniem 3 reizes dienā, ceturtajā dienā pa 4 pilieniem 3 reizes dienā un tā, katru dienu palielinot devu par 3 pilieniem nonāk līdz 20. dienai, kad ieņem 20 pilienus 3 reizes dienā. Sākot ar 21. dienu devu pakāpeniski samazina līdz 39. dienā ieņem tikai 1 vienu pilienu 3 reizes dienā, tad 2 nedēļas nelieto un kursu atsāk. Kuņģa audzēja gadījumā vienu pēc otra pielieto 3 ārsēšanas kursus, tālāk vairākus gadus izpilda divus kursus gadā.

Ja cilvēks ir izveseļojas, lai novērstu recidīvu veidošanos, katru gadu profilaktiski jālieto viens zilās kurpītes vai plankumainā suņstobra tinktūras kurss.

Jāzina, ka indīgais alkaloīds – akonitīns iedarbojas uz galvas smadzeņu kustību, sirdsdarbības un elpošanas centriem. Saindējoties vispirms rodas uzbudinājums, dedzinoša sajūta mutē, siekalošanās, slikta dūša; zūd pirkstu jūtīgums, sākas galvas reiboņi, pievienojas smakšanas sajūta un sirdsdarbības traucējumi. Ja cilvēks ir saindējies ar kurpīšu sugas augiem, tūlītējai palīdzībai jāizskalo kuņģis, pievienojot ūdenim vispirms aktīvo ogli, bet pēc tam – tannīnu. Ja inde paspējusi uzsūkties asinīs, tās darbības apturēšanai līdzekļu nav, arī hemosorbcija (asins attīrīšana, izlaižot to caur absorbējošiem materiāliem) nepalīdz.

Medicīnā izmanto arī dzeltenās kurpītes (Aconitum flavum), džungūrijas(Aconitum soongaricum), Fišera kurpītes (Aconitum fischeri), Ķīnas kurpītes (Aconitum carmichaelii/chinense var. truppelianum) un citu kurpīšu sugas, tomēr zilā kurpīte (Aconitum napellus) ir visvairāk pētīta un piemērota terapijai.

Ziņas par zilās kurpītes izmantošanu onkoloģisko slimnieku ārstēšanā ir atrodamas jau senajā Tibetas medicīnas traktātā Čžud Ši, kas pazīstams cilvēcei kopš mūsu ēras 4. gadsimta. Šim augam ir citotoksiska iedarbība, tas vienmēr ietekmē imūnsistēmu un aptur audzēja augšanu. Nav nekādu šaubu par kurpītes preparātu vadošo lomu onkoloģisko slimību ārstēšanā. Šis līdzeklis ir izturējis gadsimtiem ilgu pārbaudi, un tagad tā lietošana un iedarbības mehānisms ir zinātniski pamatots un eksperimentāli pierādīts. Pareizi dozējot un lietojot, kurpītes preparāti aptur audzēju augšanu, novērš metastazēšanos, mazina ķīmijterapijas izraisīto intoksikāciju un orgānu bojājumus, uzlabo garastāvokli un miegu, tāpēc baidīties no saindēšanās un nelietot to onkoloģisku slimību gadījumā ir, vienkārši, tumsonība.

Recepte pret audzēju no Čžud Ši:

Ķīnas dižzirdzenes sakne 10,0;
baltās peonijas sakne 10,0;
dadžveidīgās sasurejas laksti 3,3;
Fišera kurpītes (Fišera akonita) sakne 16,5;
neļķu eugēnijas ziedu pumpuri 3,3;
ingvera sakne 10,0.
Aplej ar litru avota ūdens, vāra uz lēnas uguns 2 stundas, nokāš, lieto pa 50 ml 3 reizes dienā.

Šis līdzeklis palīdz arī plaušu un sirds mazspējas gadījumā neatkarīgi no tā, kāds cēlonis tai būtu: audzēja, traumas vai kādas citas slimības dēļ. Vērtējot šo recepti, jābrīnās par Fišera kurpītes lielo devu. Pēc aprēķiniem iznāk, ka šā novārījuma 50 ml ir letāla deva, taču tā tomēr nav, jo indīgā glikozīda akonitīna toksiskums mazinās vārot, tāpēc tāds priekšraksts. Tomēr – lai tas labāk paliek kā vēstures piemineklis.

Homeopātiskie preparāti Aconitum 3D līdz 6D palīdz novērst vai mazināt sāpes audzēja ceturtajā stadijā; tie labi iedarbojas, ārstējot krūts vēzi, plaušu audzēju, melanomu. Ir novērots, ka akonits samazina šo audzēju metastāžu veidošanās biežumu – īpaši pēc audzēju izņemšanas operācijām. Operācijas pašas par sevi ir riskantas tieši ar to, ka pastiprina audzēja izplatīšanās risku uz citiem orgāniem, bet kurpītes preparātu lietošana šo risku samazina.

Dažos gadījumos šis preparāts uzlabo sirds vainagartēriju stāvokli; tas eksperimentos pierādīts, izdarot koronarogrāfiju pirms un pēc terapijas. Krievijā kā medikaments Farmakopejā ir reģistrēta džungārijas kurpīte jeb борец, un to iesaka lietot, ja ir sēžas nerva iekaisums, nervu sāpes, locītavu iekaisums un sāpes, podagra, reimatisms un bezmiegs.

Vairāk par zilās kurpītes izmantošanu onkoloģisku slimību kompleksajā terapijā dr. A. Tereško grāmatā „Augu terapija 2. Fitoterapija onkoloģijā”.

Dzeloņainais velnābols – Datura stramonium ir leģendām apvīts, pazīstams un ļoti indīgs augs. Ārstnieciskiem nolūkiem vāc lapas, kad augs zied un sēklu kārbiņas, kad tās gatavas. Lapas griežot jāuzmanās, lai sula nenonāktu acīs un mutē, pēc darba jānomazgā rokas ar ziepēm. Auga droga jāapzīmē ar skaidri saprotamu uzrakstu ”indīgs augs” un jāuzglabā atsevišķi no citām. Šis skaistais dekoratīvais augs satur indīgos alkoloīdus – hiosciamīnu, skopolamīnu un atropīnu. Šīs vielas, darbojoties kopā un viena otru papildinot, samazina sāpes tīri narkotiski, pārtrauc sāpīgās spazmas zarnu traktā, atvieglo elpošanu. Senāk velnābola preparātus lietoja kā atsāpinošu preparātu operāciju laikā.

Niko Vermeulens raksta, ka velnābolu jau no seniem laikiem izmantoja vīziju radīšanai, kā arī lai kontaktētos ar pārdabiskiem spēkiem. Iespējams, ka šīs halucinācijas var atstāt tik spēcīgu iespaidu uz psihi un zemapziņu, ka var mobilizēt visus organisma spēkus cīņai pret audzēju un uzveikt to. Par to, cik lielas ir cilvēka rezerves mēs esam dzirdējuši, bet atbrīvot šos spēkus patstāvīgi neprotam. Ir lasīts stāsts par kādu vīru, kurš būdams slims ar neoperējamu vēzi un ciezdams stipras sāpes, mēģinājis aiziet no šīs dzīves ar velnābola palīdzību, taču deva izrādījusies par mazu un vīrs pamodies no narkotiskā miega nosapņojis, kā izārstēties. Viņš aizgājis mežā, uzslējis zaru būdu, pārticis no ogām, sēnēm, riekstiem un ēdamām savvaļas augu saknēm un pēc sešiem mēnešiem atnācis vesels mājās. Iespējams, ka tā nemaz nav pasaka.

No senas tautas medicīnas grāmatas nāk tāda recepte ārstēšanai no kuņģa audzēja. Ņem vairākas velnābola sēklu kārbiņas ar visām sēklām un rūpīgi saberž piestā, nosver 4 gramus pulvera, pievieno 4 gramus pavasara adonisa lakstu, aplej ar 300 ml vāroša ūdens, ļauj ievilkties 40 minūtes, nokāš. lieto pa 1-2 tējkarotēm 3 reizes dienā pirms ēšanas.

Var pagatavot velnābola sēklu tinktūru. Ņem 10 gramus piestā saspiestu sēklu, aplej ar 50 gr. 70* spirta, tur 7 dienas, nofiltrē. Lieto pa 2 pilieniem ar 1 ēdamkaroti ūdens 4 reizes diennaktī.

Šai ārstēšanai jānotiek ārsta uzraudzībā, bet atrast tādu ārstu, kas to uzņemtos būs grūti.

Pēc operācijām, dzīšanas procesu veicināšanai, ir ieteicams lietot ceļmallapas lapu tēju. Ņem 1 ēdamkaroti smalcinātu lapu aplej ar 1 glāzi verdoša ūdens, ļauj ievilkties 30 minūtes, nokāš. iedzer pa 1/3 glāzes 3 reizes dienā pēc ēšanas.

Melnalksnis – Alnus glutinosa ir labs ne tikai malkai. Alkšņa čiekuriņu novārījumu izmanto dažādas izcelsmes caurejas gadījumā, bet jaunās lapiņas, kad tās vēl lipīgas, un dzinumus tautas medicīnā izmanto kuņģa, 12 pirkstu zarnas, aizkuņģa dziedzera un resnās zarnas audzēja gadījumā. Alkšņa lapiņu un mizas preparāti samazina iekaisumu un vairo organisma imūnās sistēmas spēkus cīņai pret slimību.

Ņem 10-15 gr smalcinātu, sausu lapiņu, aplej ar 300ml vāroša ūdens, vāra uz lēnas uguns 15 min., atdzesē, nokāš.lieto pa 1/3 glāzes 3 reizes dienā 30 minūtes pirms ēšanas.

Ņem 50 gr jaunu, zaļu, lipīgu lapiņu, sajauc ar 30 gr tikko no sīkiem zariņiem noņemtas mizas, aplej ar 0.7 litriem 40* degvīna, tur siltā vietā 2 nedēļas, nokāš. lieto pa 1 tējkarotei 3-5 reizes dienā pēc ēšanas, neko neuzdzerot un neuzēdot.

Ķerainās madaras – Galium aparine arī pieejams, pazīstams augs, kā izrādās ar pretaudzēja aktivitāti. Ārstnieciskiem nolūkiem vāc ziedošus lakstus, tad arī izspiež sulu. Madara palīdz urīnpūšļa, nieru bļodiņu iekaisuma gadījumā, nierakmeņu šķīdināšanai, ascīta mazināšanai, palielināta un pārmērīgi aktīva vairogdziedzera darbības mazināšanai. Kuņģa un citu gremošanas orgānu audzēju gadījumā madaras preparāti samazina sāpes, aptur asiņošanu, iespējams, aktivizējot imūno sistēmu, „tīra” asinis no audzēju šūnām.

Ņem 2 tējkarotes smalcinātu lakstu, aplej ar 300 ml karsta ūdens, patur termosā 3 stundas, nokāš. Lieto pa ½ glāzei 3 reizes dienā pirms ēšanas.

Svaigu madaras lakstu sulu ieteicams lietot pa 1 tējkarotei ar nelielu ūdens daudzumu 3-5 reizes dienā pirms ēšanas.
Ziedu pulveri lieto pa 1 tējkarotei, uzdzerot ūdeni, 3 reizes dienā pirms ēšanas. Šo pulveri ieteicams uzkaisīt uz audzēju čūlainām virsmām, lai mazinātu sāpes un eksudāciju.

Var pagatavot madaras lakstu tinktūru attiecībā 1:5 un ierīvēt visas sāpošās vietas. Tas palīdz arī pie locītavu un muguras sāpēm.

Bērza melnā piepe – Inonotus obliquus ir sastopama tikai uz dzīviem bērzu stumbriem un pazīstama ar nosaukumu- čaga. Tā ir parazītsēne varbūt pat bērza audzējs, kurš izsūc no koka visu spēku un koncentrē to sevī. Čaga ir pamanāma no tālienes, tā izskatās kā pie stumbra pielipis melns, kraupains krupis, dažreiz tā ir liela- noskaldot sanāk pusspainis no viena bērza, taču, lai šo bērzu atrastu dažreiz paiet visa diena. Aug šī sēne lēnām- 3 kilogramu svaru sasniedz tikai 10-15 gados. Jāmeklē tā ir uz veciem, resniem, bet dzīviem bērziem, jo jaunie koki ar to neinficējas.

Kad sēni ar cirvi atdala no bērza, tad redz, ka tai ir 3 kārtas- ārējā melni grumbuļaina un cieta, vidējā- brūna un poraina, tā arī sastāda galveno sēnes daļu un iekšējā- irdena un iesniedzas stumbrā. Šo irdeno daļu atdala nost, jo tai nav ārstnieciskas nozīmes, bet pārējo sadala sīkākos gabaliņos un izžāvē 50-60 grādu temperatūrā. Čaga nav paredzēta ilgai uzglabāšanai- tā ir jāizmanto uzreiz pēc noņemšanas, jo pretaudzēju aktivitāte čagai saglabājas tikai līdz 6 mēnešiem.

Čagu pielieto kuņģa čūlas, gastrīta, ļaundabīgu audzēju, īpaši kuņģa un plaušu audzēju gadījumā. Čagas preparāti samazina sāpes, uzlabo pašsajūtu, taču tie tikai samazina audzēju augšanas ātrumu, bet neiznīcina to, tāpēc nevar paļauties tikai uz čagas spēku, vajag apmeklēt ārstu un pielietot arī citas ārstēšanas metodes. Sēne nav toksiska, pārdozēšana neko neizraisa, pielietošanai nekādu nosacījumu nav.

Mājas apstākļos čagas izvilkumu pagatavo tādā veidā: dūres lieluma čagas gabalu aplej ar 5 glāzēm avota ūdens un atstāj uz 4-5 stundām, lai čaga izmirkst, tad čagas gabalu sarīvē uz rīves, uzsilda ūdeni, kurā čaga mirka, līdz 50-60 grādiem, saber tajā sarīvēto čagu un noliek siltā vietā uz 48 stundām(var termosā), pēc tam visu nokāš un biezumus nospiež. Iegūto ūdens izvilkumu uzglabā ledusskapī. Lieto pa malkam ne mazāk kā 3 glāzes dienā, neatkarīgi no ēšanas.

Kuņģa zarnu trakta audzēja gadījumā ieteicams lietot baltā āmuļa zariņu un lapiņu novārījumu un tinktūru. Tieši pirms pagatavošanas samaļ 10 gr drogas, aplej ar puslitru ūdens un vāra uz vidējas uguns 12-15 minūtes. Visu izdzer 3 reizēs pirms ēšanas. Lielākās devās āmuļa preparāti var izsaukt sirdsdarbības ritma traucējumus, tāpēc pārcensties nevajag.

Var pagatavot tinktūru. Ņem 20 gr āmuļa lapu un zaru pulvera, aplej ar 200 gr 70% spirta šķīduma, tur 20 dienas siltumā, pa reizei saskalojot. Lieto pa 10 pilieniem 3 reizes dienā pirms ēšanas. Biezumus pēc vārīšanas arī var izmantot tinktūras pagatavošanai, jo ar spirtu ekstrahējas tādas vielas, ko ar vārīšanu neizdodas atbrīvot.

Kuņģa audzēju gadījumā ieteicams lietot salikta sastāva tējas, lai iedarbība būtu daudzpusīgāka.

Lielā dadža sakne 10 gr
Ķerainā madara 10 gr
Baltdadža ziedi 10 gr
Strutenes laksti 10 gr
Kliņģerītes ziedi 10 gr
Novirzītās peonijas sakne 10 gr
Kalmes sakne 10 gr
Ņem 2 ēdamkarotes maisījuma, aplej ar 0.5 litriem ūdens, vāra uz lēnas uguns 25 minūtes, ļauj ievilkties 45-50 min., nokāš. novārījumam pievieno 2 tējkarotes čagas ekstrakta- befungīna vai 50 ml čagas ūdens izvilkuma. Lieto pa 100 ml 3 reizes dienā 20 minūtes pirms ēšanas.

Laba un pieejama recepte ir ārstēšana ar sulām. Ņem 4 tējkarotes irbenes ogu sulu, 3 tējkarotes ugunspuķes lakstu sulas, 1 tējkaroti vībotnes lakstu sulas, 2 tējkarotes virzas lakstu sulas, 2 tējkarotes gārsas lakstu sulas. Visu sajauc kopā. lieto pa 2 ēdamkarotēm 3-4 reizes dienā pirms ēšanas kuņģa un resnās zarnas audzēja gadījumā.

Kuņģa audzēja gadījumā, tomēr, efektīvākā ārstēšanās ir izmantojot zilās kurpītes vai plankumainā suņstobra preparātus. Par to stāstīts A.Tereško grāmatā „Augu terapija 2. Fitoterapija onkoloģijā”

Vecās grāmatās ir atrodama tāda nežēlīga recepte. Noķer zaļās vardītes, iztīra tām iekšas, izkaltē, samaļ gaļas mašīnā un kafijas dzirnaviņās, izsijā caur smalku sietu. Iegūto pulveri lieto pa 1/3 tējkarotes 3 reizes dienā pirms ēšanas, uzdzerot 50-100 ml čagas uzlējuma.