Fitoterapija kuņģa un 12 pirkstu zarnas iekaisuma gadījumā ar paaugstinātu kuņģa skābes sekrēciju

Kuņģa un 12 pirkstu zarnas iekaisums un čūla ir izplatīta slimība. Agrāk cilvēkus ar šīm slimībām ārstēja diezgan nesekmīgi gadiem ilgi, bet patreiz, pateicoties medicīnas atklājumiem un jaunām ārstēšanas metodēm, šīs slimības var ātri novērst. Diemžēl slimība bieži atkārtojas, jo baktērija, kas kuņģī veido iekaisumu un čūlu, nokļūst pie cilvēka atkārtoti un dara savu postošo darbu. Lai tas nenotiktu nevajag ēst barību, kam bijusi tieša saskare ar zemi, piemēram, kritušos ābolus un jāmazgā rokas.

Lai stiprinātu kuņģi, ieteicams lietot ārstniecības augu tējas. Īpaši tas ir ieteicams cilvēkiem, kam ir bijušas sāpes pakrūtē, kuri jau ir ārstēti ar baktēriju iznīcināšanas metodi. Ir kāda interesanta ziņa: ar šo baktēriju- Helycobacter pylori ir inficēti 80-90 % cilvēku, bet slimo tikai atsevišķi indivīdi. Tas liecina, ka kuņģis spēj pretoties un neļaut baktērijai vairoties, tātad daudz kas atkarīgs no paša cilvēka, no tā ko tas pastāvīgi ēd un ko dzer.

Lai sekmīgi ārstētu kuņģa čūlu un nepieļautu tās recidīvu, ir jālieto augi, kam ir nomierinošas, skābi mazinošas, kuņģa gļotādu aizsargājošas un gļotādu dziedējošas, atjaunojošas īpašības. Tādi augi pie mums aug un daudzi apvieno vairākas šeit nosauktās īpašības.
“Balto pēdas” – tā indiāņi sauca šo augu Amerikā, kad tur ienāca eiropieši, bet runa bija par ceļmallapu – Plantago maior, kuras sēklas, pielīpot pie iekarotāju zābakiem, bija atceļojušas uz tālo kontinentu. Ceļmallapu zina visi. Īpaši augstu šis augs tiek vērtēts tuksnešainās zemēs, kur tas retāk sastopams. Ceļmallapas svaigā veidā ieteicamas ēst kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas gadījumā, tas paātrina čūlas sadzīšanu un nostiprina kuņģa gļotādu. Ceļmallapu tēju lieto arī nieru, urīnpūšļa iekaisuma, nakts slapināšanas gadījumā. Svaigas lapas liek uz ievainojumiem, kas paātrina dzīšanu, bet sēklas lieto, lai regulētu zarnu darbību gan aizcietējuma, gan caurejas gadījumā.

Recepte: ēdamkaroti sausu lapu aplej ar glāzi vāroša ūdens, ļauj ievilkties 2 stundas. Lieto pa l ēdamkarotei 20 minūtes pirms ēšanas četrreiz dienā.

Sēklas lieto pa l desertkarotei divreiz dienā, uzdzerot ūdeni.

Maz ir tādu cilvēku, kuri nezina, kas ir kumelīte, bet daudzi par kumelītēm sauc arī pīpenes un citus līdzīgus augus. Kumelīti – Matricaria chamomilla sengrieķu zinātnieks Plīnijs aprakstījis kā zemu augu, kura ziedi smaržo pēc āboliem un ar kuru mammas var ārstēt savus bērnus, uz ko arī norāda auga latīniskais nosaukums. Varbūt Plīnija laikos kumelīte smaržoja savādāk, bet mūsdienās kumelītes saldeni rūgteno smaržu pazīst visi. Kumelītei vāc tikai ziedu kurvīšus, žāvē vēsā vietā, piemēram, istabā uz grīdas, lai neiztvaikotu ēteriskās eļļas. Kumelītēm ir pretiekaisuma, pretmikrobu, spazmas mazinoša un pretsāpju darbība. Kumelītes tēju lieto kā vieglu žultsdzinēju, vēdera mīkstināšanas līdzekli, kā arī, ja ir sāpes un kolikas zarnu traktā, īpaši zīdaiņiem un maziem bērniem. Ārīgi kumelītes kompreses palīdz pret plakstiņu iekaisumiem, kā arī sejas ādas kopšanai, lai padarītu “saulaināku” ādu un mazinātu vasaras raibumus.

Recepte: ņem 1 ēdamkaroti ziedu, aplej ar glāzi vāroša ūdens, ļauj ievilkties 15 minūtes, nokāš. Lieto pa pusglāzei 3- 4 reizes dienā pirms ēšanas pie minētajiem gremošanas traucējumiem, kuņģa iekaisuma un čūlas.

Smilšērkšķi – Hippophoe rhamnoides senajā Grieķijā sākotnēji izmantoja, lai uzlabotu veselību zirgiem – dodot tiem šī auga lapas un ogas, zirgi ātri pieņēmās spēkā, to spalva spīdēja un laistījās. No tā arī cēlies auga latīniskais nosaukums, jo hyppos nozīmē zirgs un phaos – spīdēt. Taču vēlāk cilvēki izdarīja pareizus secinājumus, ka tas, kas der zirgam, der arī jātniekam, un sāka ar šī auga sulu ārstēt, no jāšanas, noberztās kājas un sēžamvietas.

Smilšērkšķu augļi satur 20% eļļas, vitamīnus A, E, F, C, B, flavonoīdus, bet tās ir vielas, kuras ir ārkārtīgi nepieciešamas šūnu apvalku veidošanai un vielu maiņas normālai norisei.

Smilšērkšķu eļļu lieto kuņģa čūlas ārstēšanai, smaganu un mutes gļotādas iekaisuma novēršanai, apdegumu, izgulējumu, izsutumu, rentgena staru radīto ādas bojājumu ārstēšanai (pēc audzēju apstarošanas).

Eļļu iegūst divos veidos- ogas saspaida, atdala sēkliņas un salej tievā stikla traukā. Pēc diennakts redz, ka šķidrums ir noslāņojies – virspusē nostājusies eļļa. To nolej, un tā ir augstākās kvalitātes eļļa.

Var samalt sēkliņas un uzliet olīveļļu attiecībās 1:5-10, pēc septiņām dienām būs iegūta ekstrahēta smilšērkšķu eļļa, kuru var nopirkt arī aptiekās, bet tā pirmā ir labāka. Kuņģa čūlas un barības vada iekaisuma ārstēšanai smilšērkšķu eļļu lieto pa 1 tējkarotei tukšā dūšā, neko neuzēdot un neuzdzerot, 4-6 reizes dienā. No augļiem bez sēkliņām var vārīt ievārījumus vai džemus. Tas ir labs vitamīnu avots ziemā.

Jūlija sākumā pļavās uzzied ļoti populārs ārstniecības augs asinszāle – Hypericum perforatum. Par asinszāli šo puķi sauc tamdēļ, ka, parīvējot tās ziediņus pret ādu, rodas asinīm līdzīgs krāsojums. Asinszāle ir indīga lopiem, uz ko norāda arī tās krieviskais nosaukums zveraboj, kas burtiskā tulkojumā nozīmē – lopu sitējs. Ja aitas un pārnadžu liellopi saēdas asinszāli, tiem saules staru ietekmē attīstās fotodermatīts, tas ir tāds ādas iekaisums ar šķidrumu saturošiem pūšļiem, no kura lopiņi dažreiz aiziet bojā.

Arī cilvēkiem ar gaišu ādu asinszāles lietošanas laikā vajadzētu izvairīties no sauļošanās, kaut gan fotodermatīts cilvēkam no asinszāles nekad nav novērots, tikai no latvāņiem – no tiem gan ir jāuzmanās.

Asinszāli nevajag lietot vienlaikus ar antidepresantiem, jo asinszālei pašai lielā mērā piemīt spējas uzlabot pašsajūtu un kliedēt drūmo garastāvokli. Jāizvairās no tiamīnu (B1 vit.) saturoša uztura, tai skaitā sarkanvīna, alus, šokolādes un siera. Nevajag lietot grūtniecības vai zīdīšanas laikā, jo nav vēl izpētīts, kā asinszāle iedarbojas uz augli. Bērni drīkst lietot asinszāles tēju tikai pēc 2 gadu vecuma.

Ievāc asinszāli dienas otrajā pusē, sausā laikā, uzreiz sagriež un žāvē 40-50 grādu temperatūrā, līdz zariņi neliecas, bet lūzt. Lieto tātad, pie visām slimībām un arī kā profilaktisku līdzekli, lai uzturētu labu veselību un garastāvokli, vienīgi jāņem vērā, ka tā nesader ar medikamentiem antidepresantiem.

Asinszālei ir pretiekaisuma, audus atjaunojoša un kuņģa, 12 pirkstu zarnas čūlas dziedējošas darbība, īpaši, ja ir paaugstināts kuņģa skābes saturs. Šo darbību nosaka augā atrastās miecvielas, flavonu glikozīdi-hiperozīds, rutīns un kvercitīns, kā arī ēteriskās eļļas, C vitamīns, karotīns un nikotīnskābe.

Asinszāles eļļa, kuru pagatavo, ņemot l daļu asinszāles ziedu uz divām daļām olīveļļas, pēc 3 nedēļu ekstrakcijas, labi palīdz apdegumu, ievainojumu, trofisku čūlu ārstēšanai. Interesanti, ka ārstējot apdegumus ar šo eļļu, pēc sadzīšanas nepaliek rētas.

Iekšķīgai lietošanai ņem l ēdamkaroti asinszāles lakstu, aplej ar glāzi vāroša ūdens, ļauj ievilkties 15 minūtes. Lieto pa 1/3 glāzes trīs reizes dienā pirms ēšanas.

Ņem 30 g drogas, aplej ar 300 ml degvīna, tur siltumā vienu nedēļu. Lieto pa 10 – 15 pilieniem trīs reizes dienā pēc ēšanas.

Kuņģa iekaisuma un pastiprinātas skābes sekrēcijas gadījumā derīga ir arī raudene – Origanum vulgaris. Tā jāmeklē pakalnos, dienvidu nogāzēs, uz ko norāda grieķiskais nosaukums origo – kalns. Tas ir viens no smaržīgākajiem savvaļas augiem, zied violetiem ziediņiem, labi kultivējams. Tautas medicīnā lieto kā nomierinošu līdzekli. Sievietes var raudenes preparātus lietos dažādu sieviešu slimību ārstēšanai, vienīgi grūtniecēm tas nav ieteicams, jo var radīt priekšlaicīgas dzemdības. Raudeni lieto arī kuņģa-zarnu trakta slimību gadījumos, gastrīta, čūlu gadījumā un, vienkārši, kad sāp vēders kuņģa, zarnu vai kāda cita orgāna spazmu dēļ, kas arī ir visbiežākais sāpju iemesls. Ja, iedzerot raudenes tēju, sāpes pusstundas laikā nepāriet, jāmeklē ārsts- ar vēderu joki mazi. Vienmēr ir jāpadomā par apendicīta un citu akūtu slimību varbūtību.

Recepte: ņem l ēdamkaroti drogas aplej ar glāzi vāroša ūdens, ļauj ievilkties 10 minūtes. Lieto pa 1/3 glāzes trīs reizes dienā pirms ēšanas, akūtos gadījumos var izdzert visu glāzi uzreiz.

Raudenes vannas palīdz strutainu ādas iekaisumu, augoņu gadījumos, kā arī ar rahītu slimiem bērniem, protams, neaizmirstot terapiju ar D vitamīnu.

Recepte: nomēra puslitra burku ar raudenes lakstiem, aplej tos ar 1 litru vāroša ūdens, ļauj ievilkties pusstundu, nokāš caur sietiņu, nevis caur marli, lai nenofiltrētu ēteriskās eļļas, kurām šinī gadījumā ir vislielākā nozīme un pievieno vannai, vannoties patīkamā temperatūrā 15-20 minūtes.

Gandrīz visas vajadzīgās saknes ir atrodamas mūsu zemītē. Vienīgi žēl, ka pie mums neaug lakrica(saldsakne) – Glycyrrhiza glabra, kuras dzimtene ir Eiropas dienvidi.

Aptiekās šo sakni var nopirkt. Daudzās senajās fitoterapijas grāmatās lakrica ir minēta gandrīz kā panaceja pie visām slimībām, bet mūsdienās šo augu izmanto reti, jo tas it kā neattaisno cerības. Tas viss tāpēc, ka ir piemirsts, kā pareizi saldsakne jāpagatavo.

Ir jāņem vērā, ka cepts vai vārīts kartupelis atšķiras no zaļa ar to, ka ir ēdams. Tāpat arī saldsakne savas spēcīgās ārstnieciskās īpašības iegūst tikai pēc pareizas apstrādes un pagatavošanas. Lietojot neapstrādātu saldsakni, no kādas tiek gatavots lakricas ekstrakts un citi aptiekās nopērkamie saldsaknes preparāti, rodas slikta dūša, tāpēc tā ir iesaukta par vemjamām zālēm.

Tātad, sagatavojot saldsakni lietošanai, rīkojas ļoti īpatnēji – pirms lietošanas to izcep, tad tā iegūst labu garšu un teicamu ārstniecisku spēku. Cept vajag uz sausas pannas, bieži apmaisot, lai nepiedegtu. Ja cep pareizā temperatūrā, izdalās patīkama smarža bez gruzduma dūmiem. Gatava sakne ir mīksta un labi garšo. Pareiza saldsaknes sagatavošana ir darbietilpīgs process, tāpēc rūpnieciskos apmēros tas netiek veikts un paliek pašu lietotāju ziņā. Iespējams, ka izceptu sakni nevar ilgstoši uzglabāt.

Saldsaknīti lieto kā kuņģa un 12 pirkstu zarnas čūlas dziedējošu līdzekli, ko nosaka tās sastāvā esošais glikozīds glicirizīns. Tā palīdz arī pie bronhu un plaušu iekaisuma, kad ir sauss klepus un atklepošanas grūtības, arī hronisku plaušu slimību un tuberkulozes ārstēšanai. Saldsaknīte neapspiež iekaisumu, kurš, būtībā, ir vajadzīgs, lai organisms tiktu galā ar slimību, bet gan pastiprina organisma aizsardzības spēkus.

Saldsaknīte ļoti stimulējoši iedarbojas uz iekšējās sekrēcijas dziedzeriem, īpaši uz aizkuņģa dziedzeri un var būtiski palīdzēt cukura diabēta gadījumā. Neizceptai saldsaknītei tādas īpašības nepiemīt, tāpēc endokrinologi diabētu ar šīs saknes preparātiem neārstē.

Kā zināms, daudzas alerģiskas slimības, autoimūnas slimības, piemēram, reimotaīdais poliartrīts, izsētā skleroze, autoimūnais tireoidīts (vairogdziedzera iekaisums), daudzas ādas slimības, arī bronhiālā astma, ir saistīta ar iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbības traucējumiem, bet par cik saldsaknīte stimulē visu iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbību, tā var palīdzēt arī šajos gadījomos.

Aktīva iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbība uztur cilvēku jaunu, tāpēc saldsaknīti profilaktiski var lietot, lai atjaunotu organismu un pagarinātu jaunību. Visādā ziņā saldsaknīte ir viena no jaudīgākām saknēm, taču to nedrīkst lietot, ja kādi endokrīnie dziedzeri darbojas pārāk stipri vai vāji un ja cilvēkam ir limfoīda ķermeņa uzbūve, tas ir, ja viņš ir “pūpēdis”. Saknes pielietošanu ierobežo arī tas, ka to lietojot pastiprinās apetīte un var palielināties svars, tāpat tā nav ieteicama vīriešiem, jo mazina potenci.

Recepte: sakni izcep uz lēnas uguns, visu laiku apmaisot, lai izdalās patīkama, nevis gruzduma smarža. Ņem 2 ēdamkarotes saknes, aplej ar 0,5 litriem ūdens, atstāj pa nakti ievilkties, no rīta vāra, līdz ūdens apjoms samazinās par 1/3. Nokāš, nospiež. Lieto pa 1 ēdamkarotei 4-5 reizes dienā pirms ēšanas un starp ēdamreizēm.

Dumbrāju zaķpēdiņa – Gnaphalium uliginosum ir pelēka, sīka nezālīte ar ļoti sīkiem dzelteniem ziediņiem, tā ir bieži sastopama mazdārziņos un tīrumos. Savu nosaukumu ieguvusi no grieķu vārda gnaphalon, kas nozīmē veltenis, un tiešām, šo augu ieraugot, liekas, ka, to saveļot, varētu iznākt silti apavi. Vācot zaķpēdiņas, tās izrauj ar visām saknēm, kuras pēc tam nogriež. Lakstus noskalo, jo parasti tie pēc lietus ir nošķiesti ar zemi, tad sagriež un žāvē.

Šī auga ķīmiskais sastāvs ir bagāts, satur tādas vielas, kas paplašina asinsvadus un tāpēc samazina asinsspiedienu un sāpes sirds rajonā stenokardijas gadījumā. Zaķpēdiņas veicina ievainojumu sadzīšanu, tās ir vienas no labākajām dabas zālēm kuņģa un 12 pirkstu zarnas čūlas ārstēšanai un tas ir tāpēc, ka šinī augā ir apvienota skābi mazinoša un antibakteriāla darbība, tā piedevām vēl veicina gļotādu atjaunošanos., novērš miega traucējumus un mazina neirozi.

Ņem 2 ēdamkarotes drogas aplej ar 2 glāzēm vāroša ūdens un vāra uz lēnas uguns 5 minūtes. Ļauj ievilkties 2 stundas. Lieto pa pusglāzei trīsreiz dienā pēc ēšanas.

Samaļ drogu pulverī un sajauc uz pusēm ar vazelīnu vai taukiem. Lieto kā ziedi, ja ir apdegumi, ievainojumi vai citi ādas bojājumi.

Viens no vēlākiem ziedošiem augiem rudenī mūsu dārzos ir kliņģerīte -Calendula officinalis. Pie mums kliņģerīte atceļojusi no dienvidiem, kur tā aug arī savvaļā. Šīs puķes sēklas Latvijas apstākļos pārziemo labi, bet tās vēlu dīgst, tāpēc zālājā to pāraug citas zāles, bet dārzos kliņģerītes aug patvaļīgi gandrīz kā nezāle. Ārstniecībā izmanto klinģerītes ziedus, kurus lieto kā pretiekaisuma līdzekli angīnas, mutes dobuma gļotādas, smaganu iekaisuma ārstēšanai. Kliņģerītes tējas izvilkums iznīcina A, B tipa gripas vīrusus. Strutainu brūču, apdegumu, kā arī miežgrauda un plakstiņu iekaisuma ārstēšanai izmanto kliņģerītes ziedi. Eksperimentāli pierādīts, ka tas labi palīdz arī kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas, žultspūšļa un aknu iekaisuma gadījumā, jo samazina distrofiskos bojājumus un veicina audu atjaunošanos. Kliņģerītes tējai piemīt arī nomierinoša iedarbība, tā nedaudz samazina asinsspiedienu, īpaši klimaksa laikā.

Ņem 2 tējkarotes kliņģerītes ziedu, aplej ar 2 glāzēm vāroša ūdens, ļauj ievilkties 15 minūtes, nokāš. Lieto pa pusglāzei četrreiz dienā, gastrīta un kuņģa čūlas slimības ārstēšanai.

Samaļ pulverī 10 g ziedlapiņu un sajauc ar 50 g tīra vazelīna. Iegūst kliņģerīšu ziedi ārīgai lietošanai ādas iekaisuma ārstēšanai.

Ņem 10 g kliņģerītes ziedu, aplej ar 100 ml degvīna un tur siltumā septiņas dienas tad nokāš, nospiež. Iegūst kliņģerītes tinktūru, ko var lietot kakla skalošanai rīkles iekaisuma un angīnas gadījumā, arī mutes dobuma un smaganu iekaisuma gadījumā, ņemot l tējkaroti tinktūras uz pusglāzi ūdens. Var kombinēt ar antibiotiķiem.

Pārdozējot kliņģerītes preparātus, iestājas miegainība, samazinās muskuļu tonuss, un kustību precizitāte.

Kulinārijā kliņģerītes ziedus izmanto siera iekrāsošanai un ziedu pulveri, tējkaroti porcijai, var pievienot pie zupas – gan garšīgi, gan veselīgi.

Dziedējoša darbība kuņģa čūlas un iekaisuma gadījumā ir svaigai vai skābētai kāposta – Brassica oleracea sulai. Kāposta sulā atrasta substance, kurai dots nosaukums U vitamīns un tai ir pierādīta gļotādu čūlu dziedējošas īpašības. Kāposta sulu lieto pa 50 gramiem vairākas reizes dienā. Lietojot sulu, novēro svara zaudēšanu, ko izskaidro ar cukura vielu maiņas uzlabošanos – it kā tiek bremzēta cukura pārvēršanās taukos. Kāposta salāti jāēd katru dienu, ja tikai gremošanas sistēma tos labi pieņem.

Ne mazāk efektīvs līdzeklis čūlas slimības ārstēšanai ir mūsu parastais, pierastais kartupelis – Solanum tuberosum. Kartupeli sākotnēji ieveda Eiropā no Amerikas kontinenta Kolumbs un to uzskatīja par izcilu ārstniecības augu un tāds viņš arī ir. Tikai vēlāk to sāka audzēt kā pārtikas produktu un par auga dziednieciskām īpašībām aizmirsa. Kartupeļu sula samazina kuņģa skābes izdalīšanos, samazina tās agresivitāti, novērš skābās atraugas, vēdera uzpūšanos, sāpes un aizcietējumus. Un ko vēl labāku var vēlēties nabaga kuņģa čūlas slimnieks. Bez tam kartupeļa sulu veiksmīgi var pielietot kakla skalošanai rīkles iekaisuma un angīnas gadījumā. Sarīvēta kartupeļa biezputriņa ļoti labi noņem sāpes 1-2 pakāpes apdegumu gadījumos, tīra strutainas brūces, to var droši likt uz atrofiskām čūlām- palīdzēs.

Ņemot vērā to, ka čūlas slimība nav viena orgāna vaina, bet vispārēja saslimšana, čūlas ārstēšanai ieteicams pielietot saliktas ārstniecības augu tējas. Piedāvāju vienu variantu, ko nosaucu par veselības tēju “Kuņģim”:

Parastās raudenes laksti 15.0 spazmu, sāpju mazināšanai, nomierināšanai
Pļavas gandrenes laksti 15.0 asinsvadu paplašināšanai, skābes mazināšanai
Piparmētras laksti 15.0 žults dzīšanai, sāpju mazināšanai
Dumbrāju zaķpēdiņa 10.0 skābes mazināšanai, baktēriju nomākšanai, gļotādu atjaunošanai
Pelašķa laksti 10.0 asiņošanas riska mazināšanai, sadzīšanas veicināšanai
Mārsila laksti 10.0 garastāvokļa uzlabošanai, baktēriju ierobežošanai
Cigoriņa saknes 10.0 aizkuņģa dziedzera darbības stimulēšanai
Virša ziedi 5.0 spriedzes mazināšanai
Asinszāles laksti 5.0 iekaisuma mazināšanai sadzīšanas veicināšanai
Maura sūrenes laksti 3.0 nieru darbības veicināšanai
Ceļmallapas lapas 5.0 sadzīšanas veicināšanai, gļotādu atjaunošanai
Kumelītes ziedi 5.0 vēdera uzpūšanās, sāpju mazināšanai

Ņem 2 ēdamkarotes maisījuma, aplej ar 3 glāzēm vāroša ūdens, ļauj ievilkties 15 min., nolej. Lieto pa 1 glāzei 3 reizes dienā pirms ēšanas.

Dabas dziedniecībā ir pieejams viens ļoti vienkāršs un ārkārtīgi efektīvs paņēmiens, kā normalizēt gremošanu, stimulēt vielu maiņu un atjaunot organismu. Šī metode saucas moksa terapija un to var izpildīt jebkurš cilvēks sev patstāvīgi, izmantojot brīnumaino nezāli- vībotni.

Vībotnes – Artemisia vulgaris tējas uzlējums un citi preparāti dod labvēlīgu iespaidu uz gremošanu. Darbības mehānisma pamatā ir sirds-asinsvadu sistēmas tonizēšana, centrālās nervu sistēmas uzbudināšana. Īpaši ieteicams vecākiem cilvēkiem, kam ir pazemināts asinsspiediens un pazemināta kuņģa skābes un citu gremošanas sulu veidošanās. Jālieto uzmanīgi, jo šie augi, īpaši, vērmele ir mēreni indīgi. Nelietot grūtniecēm.

Ņem 1 tējkaroti drogas, aplej ar 2 glāzēm vāroša ūdens, ļauj ievilkties 15 min., nokāš. Lieto pa 2 ēdamkarotēm 3 reizes dienā pirms ēšanas.

Vībotne ir tik plaši izplatīts augs, ka tās klātbūtne ceļmalās, gar žogiem, atmatās un arī dārzos ir pati par sevi saprotama lieta. Tā ir branga nezāle, sasniedz pusotra metra augstumu, aug ceros. Atšķirībā no vērmeles, kura ir vībotnes māsa, vībotnei lapiņas tikai no apakšas ir sudrabotas, bet virspusē tās ir tumši zaļas, tāpēc, kad uzpūš vējš, vībotne maina krāsu no zaļas uz sidrabotu. Vībotnei ir stipri izteikta specifiska smarža, kura rodas no ēteriskām eļļām.

Tautas medicīnā vībotni lieto kad ir nekārtīgs mēnešreižu cikls, Indijā vībotnes eļļu izmanto kā abortīvu līdzekli, saknes izmanto neirožu, neirastēnijas, arī epilepsijas ārstēšanai. To lieto pie tuberkuloza meningīta, hepatīta, cukura diabēta, caurejas. Vībotne ir iekļauta dažu Eiropas valstu farmokopejās kā līdzeklis sieviešu slimību un epilepsijas ārstēšanai, bet Ķīnas valsts farmakopejā – kā līdzeklis holēras, lepras ārstēšanai un asiņošanas apturēšanai. Krievijā šī zāle oficiāli ir iekļauta to ārstniecības augu sastāvā, kuras lieto pret audzēju.

Ja sabrauka lapiņas, izžāvē tās un izviļā plaukstās, kamēr izbirst visas cietās daļiņas, iegūst tādu kā pelēku vati, no kā taisa cigārus moksa terapijai. Moksa terapija ir Austrumu medicīnas metode, kad tiek karsēti līdz pat apdegumam atsevišķi punkti uz ķermeņa virsmas, caur ko organisms iegūst lielu enerģiju un spēju sakārtot visas savas sistēmas. Ir, piemēram, gadījumi, kad, sākumā, vienreiz nedēļā, pēc tam vienreiz mēnesī piededzinot punktus uz kājām, kuri latviski tiek izrunāti kā czu-saņ-li, veci, bezcerīgi slimi cilvēki atveseļojas un pēc tam vēl ilgi dzīvo. Šos punktus var atrast katrs: velk ar rādītājpirkstu pa apakšstilba priekšējo virsmu uz augšu, kamēr pirksts “iesprūst” tanī vietā, kur sākas zemceļgala pacēlums. No šīs vietas ņem 1 pirksta tiesu uz āru un tur jau ir tas slavenais punkts, caur kuru var ārstēt 100 slimības. Ja ir trāpīts, tad vidēji stipri uzspiežot uz šo punktu, rodas lauzoša sajūta, kura izplatās pa stilbu uz leju līdz potītei. Ja tādu spiedienu izdara 2-3 min., tad tā jau ir ārstēšana ar akupresūru un tā labi noņem galvassāpes, gremošanas traucējumus, sliktu dūšu, caureju, sāpes ceļa locītavā, uzlabo garastāvokli un samazina depresiju. Protams, efekts ir lielāks, ja uz šiem punktiem iedarbojas ar adatām. Tas ir viens no Ķīnas medicīnas brīnumiem, kuru pats esmu novērojis.

Labāk ja šīs procedūras izdara sertificēts adatu terapeits, taču punktu masāžu un karsēšanu, pēc parādīšanas, kā to dara, var izdarīt katrs, galvenais, ka pēc izejvielām nav tālu jāmeklē.

Ņem sausas lapiņas, saviļā plaukstās, kamēr izveidojas vate, uztaisa spēļu metamā kauliņa lieluma kubiņu vai piramīdu, liek uz iepriekš aprakstītā punkta, aizdedzina, un kad sāk stipri dedzināt, atlikumu noņem nost un liek nākošo, tā atkārto 3-5 reizes. Procedūru izdara guļus stāvoklī, apakšā ir jāpaklāj brezents, jo, ja nav vēl vajadzīgo iemaņu, var gan sasmērēt, gan aizdedzināt gultas veļu, taču tas ir tā vērts. Vieglāk procedūru izpildīt ar moksa cigāriem, kurus var iegādāties austrumu medicīnas centros un veikalos.