Latīniskais nosaukums: Calendula officinalis.
Kliņģerītes ir viengadīgs augs. Tās veido 40-50 cm augstu lapu rozeti ar ziedstublāju. Ziedi platos kurvīšos tumši vai gaiši oranždzelteni vai citrondzelteni. Ir varietātes ar pildītiem ziediem. Ziedēt sāk jūnijā, zied līdz vēlam rudenim. Audzē galvenokārt kā krāšņumaugu un ārstniecības augu, izmanto arī kā garšaugu.
Pielietojums
Klinģerīšu ziedlapiņās ir daudz karotīna — 7,6-31,3 mg%, arī likopīns, citroksantīns, ēteriskās eļļas, gļotvielas (4%), organiskās skābes, triterpēni, bioflavonoīdi.
Kliņģerīšu lapās sastopama rūgtviela kalendīns, saponīni, miecvielas (6,4%).
Sēklās ir augu eļļa, alkaloīdi. Augam izteiktas fitoncīdu īpašības. Ir pretaudzēju aktivitāte. Uzturā izmanto galvenokārt ziedlapiņas.
Ļoti plaši kliņģerītes, kliņģerīšu tēju, tinktūru, sulu ziedi, tabletes izmanto medicīnā. Ar tiem ārstē čūlas, gastrītu, kolītus . Klinģerītes veicina ēstgribu un gremošanu. Tējas izmanto kā sviedrēšanas un atkrēpošanas līdzekli, saaukstēšanās gadījumos, pret krampjiem, galvassāpēm un reiboņiem.
Ārīgi lieto kliņģerīšu lapas vai sulu, ja ir augoņi, ekzēmas, arī vasaras raibumu un kārpu iznīdēšanai. Kliņģerīšu iedarbība ir antiseptiska, baktericīda, sāpju remdinoša. Kliņģerīšu preparāti pazemina arteriālo asinsspiedienu, sekmē žults sekrēciju. Tas ir viens no vecākajiem un populārākajiem ārstniecības augiem tautas medicīnā. Novākšana. Vāc izplaukušus ziedus vai tikai ziedlapiņas. Lieto svaigas vai kaltētas. Ziemai uzglabā kaltētā vai sasaldētā veidā. Jo biežāk vāc ziedus, jo vairāk tos veģetācijas sezonā var iegūt.
