Pavasara dzīvības spēks

Pavasarī cilvēki it kā atmostas no ziemas miera un sastinguma un vēlas uzņemt enerģiju, rosīties un atkal būt tuvāk dabai. Sarunājoties ar fitoterapeitu Artūru Tereško, nonācām pie 10 atziņām pavasarim. Tās var palīdzēt cilvēkiem šajā gadalaikā justies labāk – mājās, darbā un pie dabas.

Artūrs Tereško norāda, ka visbiežāk cilvēkam trūkst nevis medikamentu, bet brīva laika un varbūt arī gribas sev palīdzēt, uzlabot veselību un norūdīties. Svarīgāk par vitamīnu iepakojumu ir viena stunda svaigā gaisā un kustībā. Tāpēc pirmais ieteikums ir pavisam vienkāršs:

Atrodoties ārā, cilvēks noteikti izkustēsies un saelposies svaigu gaisu, tādējādi ar vienu gājienu noķerot divus zaķus uzreiz. Lielajās pilsētās staigājot, tiek tikai kustības, par gaisu nerunāsim. Uzturoties ilgstoši istabā un dzīvokļos, ķermenis novājinās, jo telpās uzkrājas dažādi izgarojumi un kaitīgas vielas – gan no mēbelēm, gan tehnikas, savu iespaidu atstāj arī elektromagnētiskie lauki.

Lai arī mēdz būt auksts un lietus līst, un viss apkārt vēl pelēks, tomēr jādodas laukā, kaut vai, lai aizietu uz kādu attālāku veikalu. Cilvēkiem ir žēl laika, ko pavada soļojot, jo visi traki strādā (ļoti bieži mazkustīgu darbu), un tāpēc, lai ietaupītu laiku, uz veikalu vai darbu dodas ar transportu. Bet rezultātā viņš to stundu nevis iegūst, bet gan tiešām zaudē – saslimstot vai, skatoties ilgākā laika periodā, – ātrāk novecojot. Svaigā gaisā asintiņas tiek piesātinātas ar skābekli un ar kustībām tās tiek strauji iznēsātas pa visu organismu, tāpēc bez jebkādām zālēm pazūd vielmaiņas, nieru, sirds un citas problēmas.

Cilvēki var izvēlēties dažādus variantus, kā norūdīties – var vienkārši aplieties ar aukstu ūdeni, skriet basām kājām pa sniegu, peldēt āliņģī. To visu var darīt un sevi pamocīt, bet tā ir vairāk rūdīšanās pret ciešanām un sāpēm. Svarīgi ir ikdienā nesatuntulēties pārāk silti un nesatuntulēt arī bērnus, lai viņi var brīvi kustēties. Bērniņam nepieciešams vien kāds džemperītis, jaciņa un lai viņš aktīvi dzīvojas un skraida. Pieaugušie bieži vien ir aizmirsuši savu bērnību, un spriež pēc sevis, ka, izejot ārā, lēnām staigājot, ir auksti. Bet bērnam ir nedaudz ātrāka vielmaiņa, viņš vairāk izdala siltumu un arī kustoties sasilst. Bērns jau nav dumjš, ja viņam būs auksti, atnāks un to pateiks, ka vajag vēl kādu jaciņu vai citus cimdiņus. Citādāk ir ar zīdainīšiem, kuru ratiņiem jābūt labi siltinātiem, lai arī viņus var regulāri vest ārā.

Ja kāds no ģimenes tomēr ir saslimis, tad jāzina, ka parasti vīrusu izsauktās slimības lielākoties no cilvēka uz cilvēku pāriet pa gaisu, bet tad otram ir precīzi jāuzšķauda virsū, kaut kādā veidā jāapsiekalo vai vienkārši jāsabučo, lai veselais arī saslimtu. Ar slimo cilvēku uz to brīdi nevajadzētu kopā gulēt, kā arī ēst ar vienu karotīti. Labi būtu, ja varētu istabu apsauļot ar ultravioletās gaismas lampu – ar tādu „saulīti”, kas ir nopērkama veikalos. Ļoti svarīgi ir mitrināt gaisu, jo sausā gaisā degunā gļotāda izžūst, saplok un samazinās tās dabiskā aizsardzība. Mitrā gaisā deguna gļotādas ir blīvas, lipīgas līdz ar to vīrusiem ir grūti tikt tām cauri, tie pielīp pie gļotām un tiek iznīcināti. Atrodoties vienā telpā ar slimu cilvēku, jāmēģina visu laiku elpot caur degunu. Pirmkārt, tāpēc, ka deguna eju gļotāda darbojas kā filtrs, kur mikrobi iznīkst, otrkārt, degunā dziļumā ir tādi receptori, kas uztver informāciju, kāds ienaidnieks nāk iekšā un momentā nosūta pa visu organismu ziņu, ka vajag papildspēkus. Ziņa tiek nodota uz orgāniem, kas veido karotāju pulkus – liesu, limfmezgliem, aknām Ja arī kāds mikrobs tiek iekšā asinsritē, tad šajos orgānos saveidojas šūniņas, kas pielīp pie asinsvadiņu sieniņām un modri vēro un aptausta šūnas, kas tur plūst garām. Tikko viņas pamana teroristu, tā uzreiz to nogalina; ja vīrusi ir pielipuši pie kādas šūnas, tad arī šī šūna aiziet bojā. Tas rada paaugstinātu ķermeņa temperatūru, ko cilvēkam ir grūti paciest, bet toties viņš tiek ātri atbrīvots no mikrobiem un vīrusiem.. Bet, ja cilvēks elpo caur muti un viņam vēl pie tam mandeles ir izņemtas, tad dabiskā aizsardzība tiek apieta un mikrobs nokļūst plaušās, kur aizsardzība neveidojas. Tad cilvēks var saslimt ar plaušu iekaisumu, kas ir daudz smagāka slimība par vienkāršu saaukstēšanos. Tātad, elposim caur degunu.

Vajag vēdināt telpas, jo ar cilvēka elpu izdalās ne tikai ogļskābā gāze, bet arī citas vielas, kas rodas vielmaiņas procesā, īpaši, ja ir kāda organiska kaite. Ja cilvēkam ir slikta elpa, tad ir steidzīgi jāiet pie ārsta, gan lai sakārtotu veselību, gan lai nebojātu gaisu.

Telpās, kur ir hermētiskie logi, bet nav kārtīgas ventilācijas, cilvēks visu laiku atrodas slikta gaisa mākonī. Bērni skolās vispār ir neapskaužamā situācijā- tur tualetēs gaiss bieži ir labāks nekā klases telpās, jo tualetēs vēdināšana ierīkota, tad, kad šo skolu cēla, bet neilona logus ielika vakar, bez papildus ventilācijas ierīkošanas. Skandināvijas valstīs un citur, telpās katrā stūrī pie griestiem ir restīte, pa kurieni svaigais gaiss nāk iekšā un grīdas līmenī restīte, kur tas nosūcas lejā. Sliktais gaiss ir smagāks par svaigu gaisu, tāpēc tas atrodas tuvāk grīdai, pēc atsūkšanas to izlaiž caur filtriem, piesātina ar viegliem joniem, samitrina un iepūš atpakaļ telpā. Labā gaisā arī galva labāk strādā-nenoliedzami. Valstī vajadzētu uzsākt kampaņu par gaisa attīrīšanu un ventilācijas ierīkošanu pie grīdas, nevis pie griestiem, par sanitārās inspekcijas atjaunošanu. Tagad cilvēka veselība ir katra paša rokās, var lasīt grāmatas un interesēties, kā veselīgāk izveidot vidi, kurā dzīvo, bet ne visiem ir laiks un saprašana. Arī koka logi ir tā apstrādāti, ka ne ar ko neatšķiras no plastmasas, vienīgi tāds labums, ja telpā sāk degt, tad koka logu var atvērt, bet plastmasas logs sakūst, atvērt to karstumā nav iespējams un izsist arī ir diezgan grūti. Ja liek, tā saucamos pakešu logus, tad svarīgi ir likt dārgos, kuriem ir ventilācijas režīms. Uz ventilācijas rēķina temperatūru, tāpat arī kurināmo, nedrīkst taupīt, jo tā ir taupīšana uz cilvēka veselības rēķina.

Martā, aprīlī, tikko sāk kust sniegs, kļava sāk dot savu suliņu, un arī tā ir ļoti vērtīga. Salīdzinoši ar bērza sulu, kļavas sulā ir vairāk cukura, tāpēc tā ir ļoti salda. Bērza un kļavas sulai ir pavasara dzīvības spēks, to nevar izmērīt, bet tas dod kokam spēku, lai tas augtu (koks paaugas tieši pavasarī), raisītu lapas. Koku sula satur vielas, kam ir liels bioloģiskais spēks. Cilvēkam un kokam, vispār, augiem ir bioloģiska radniecība. Tā iekārtots, ka cilvēks pārtiek no tā, ko dod koki un cita zaļā radība.

Novērots, ka bērza un kļavas sulai ir diurētiska darbība, to dzerot izdalās vairāk urīns, tā koncentrācija mazinās, izskalojas sīki akmentiņi un smiltiņas. Smiltiņas skalojas arī, parastu ūdeni dzerot, bet bērza sula samazina urīnskābes daudzumu asinīs, kas citādāk mēdz izgulsnēties locītavās, un veidot locītavu iekaisumu – šo slimību sauc par podagru.

Lai pastiprinātu bērzu sulas darbību, tajā var iebērt paša bērza pumpurus. Tas ir labāk nekā likt rozīnes vai arī upenes zariņus, un nebojājas bērza sulas īpatnējā smarža un garša. Vislabāk dzert tikko iztecinātu sulu, jo ar laiku tajā esošās vērtīgas vielas noārdās. Bērza sulas dzeršana „attīra asinis’, līdz ar to kļūst skaistāka āda, mazinās pumpas. Var mazgāt matus, tad mati kļūst mīksti un vijīgi, un frizūra turas, jo sulā ir glikoze, kas dabīgi tos nedaudz sacukuro.

Sulu ieteicams tecināt vietā, kur bērzs aug kalniņā, tīrā vietā, tālāk no mājām, kūtīm un tualetēm, jo zemā vietā bērzs uzsūc ar ūdeni arī augsnē esošās vielas.

Arī tīru ūdeni nevajag dzert ar piespiešanos – tikai tik, cik gribas padzerties un varbūt pāris maciņus vairāk. Organisms pats jūt, cik viņam ir vajadzīgs. Mums visiem nav vienādas nieres un aknas, tās vienam filtrē labāk, otram sliktāk. Ja ūdeni dzer par daudz un organisms to nespēj izvadīt, tad palielinās asins tilpums, var pacelties asins spiediens un sākt sāpēt galva.

Spēja ārstēties ar dabas līdzekļiem cilvēkam ir dota intuitīvā līmenī. Tomēr mazs bērniņš pastiepj rociņu pretī viņam vajadzīgajam augam biežāk nekā pieaugušais. Ar laiku maņas zūd, ja viņas netrenē, tāpēc nekas cits neatliek kā mācīties no grāmatām pazīt augus, saprast un izjust, kas pašam vajadzīgs un pēc tam, jau bruņotam ar zināšanām, doties dabā.

Fitoterapijas studijām esmu veltījis daudz laika un pieļauju, ka par šo tēmu zinu nedaudz vairāk kā vispārējas prakses ārsts, tāpēc, apkopojot pieredzi, esmu nolēmis tuvākā laikā izdot atsevišķas neliela apjoma grāmatiņas par sirds un asinsvadu, nervu slimību, aknu, locītavu, gremošanas, plaušu un nieru slimību fitoterapiju. Šobrīd ir izdota grāmatiņa par sirds un nervu slimību ārstēšanu ar ārstniecības augu palīdzību.

Visiem cilvēkiem neder vienas receptes un vieni un tie paši augi. Pavasarī var audzēt sīpolu ar lociņiem podiņā, lai ir zaļbarība, kurā ir hlorofils, kas ir radniecīgs cilvēka sarkanajiem asinsķermenīšiem – hemoglobīnam, tāpat ir labi dzert pienu, jo tas ir kalcija avots un stiprina kaulus. Bet ir cilvēki, kas pienu nepanes, vai, kam apēstais kāposts trīs dienas pa vēderu „staigā” un netiek ārā, tātad, viņam to nav ieteicams ēst. Tāpēc, pirms sākt ēst regulāri kaut ko it kā vajadzīgu un no dakteriem slavētu, vajag izdarīt mēģinājumu- nolūkoto produktu apēst un pavērot, kas notiek – ja rodas smaguma sajūta pakrūtē, vēdera uzpūšanās, caureja vai slikta dūša, kaut vai slikts garastāvoklis, tad jaunais produkts konkrētajam cilvēkam neder. Iekšā mums ir tāda sajūta – iekšējā garša, tāpēc daļa sātīguma un baudas receptoru ir dziļāk kuņģī. Ja gremošana noris labi un sajūta ir laba, tad viss kārtībā.

Līdzīgi ir ar dzērieniem – cilvēkam pret daudziem no tiem ir aizsardzība. Pat dzērājam pirmā degvīna vai kāda cita stiprā dzēriena glāzīte iet grūti, tikai pēc tam aiziet arvien vieglāk un vieglāk. Organismam nav vajadzīgs stiprais alkohols. Tajā pašā laikā vienu vīna glāzi var izdzert ar baudu, un vīns ir ļoti labs asinsvadiem.

Lai kāds ir cilvēka dzīvesveids un gaidāmā diena, ar savu attieksmi viņš to var ietekmēt. Viens gudrais ir teicis – ja gribi, lai dzīve tev uzsmaida, no rīta uzdāvini tai savu smaidu. Uz visām lietām var paskatīties no divām pusēm. Ja gadījušās neveiksmes, ir zaudēts darbs, iespējams, tas jau bija apnicis vai nebija vajadzīgs, tāpēc cilvēks var būt pārliecināts, ka dabūs daudz labāku darbu. Viss, kas notiek, notiek uz labu. Bet var arī domāt, ka zaudējot darbu nebūs par ko ēst, uzturēt ģimeni, nomaksāt kredītu, un viss pagalam. Arī uz slimību var paskatīties dažādi. Katra slimība sākotnēji ir organisma mēģinājums atvērt cilvēkam acis, lai viņš sāk rīkoties, lai kaut ko maina dzīvē, lai ārstējas un neļauj slimībai pārņemt visas iekšas. Diemžēl hroniskas slimības ne vienmēr var izārstēt, tāpat, kā nevar ataudzēt kādu zaudēto locekli, turklāt hroniskas slimības bieži pārveidojas par audzējiem. Ne velti homeopātijā audzējus uzskata par slimības destruktīvo fāzi, kura veidojas paša slimnieka destruktīvas rīcības dēļ. Jāārstējas savlaicīgi un ar smaidu.

Cilvēce jau sen iet uz pārmērīgi augstiem standartiem. Jebkurā dzīvoklī ieejot, var redzēt, ka tur ir simtiem nevajadzīgu lietu, bez kurām var iztikt. Arī mājokļus ceļ daudz lielākus, kā spēj apdzīvot. Cilvēks domā, ka tā paaugstina komfortu, bet beigu beigās tādējādi to sev pazemina. Svarīgi ir apzināties vienu – visām dzīvām būtnēm šajā pasaulē ir īslaicīga vieta, un lai cik tu centies, gala iznākums būs viens. Cilvēcīga dzīve ir jānodzīvo, tas tiesa, bet pārmērīgi sevi mocīt ar darbiem un neredzēt neko ārpus darba arī nav vērts. Kāda jēga kļūt par miljonāru, ja četrdesmit gados klāt ir infarkts vai insults. Jādzīvo šodien un tagad, jo vēlāk, kad būs laiks un nauda, vairs nebūs tās dzīves garšas, kas ir jaunībā un vidējos gados. Baudi dzīvi, nepārstrādājies.

Ja cilvēks ir saskaņā ar dabu, viņš jūtas labāk. Kad cilvēks ir atsvešinājies no tās, viņam ir tāda kā ārpusmājas sajūta, it kā viņš būtu ne savā ādā. Tāpēc pavasaris ir īstais laiks, kad iziet ārā no mājām, no darbiem un tuvoties dabai. Varu ieteikt iet palasīt ārstniecības augus, jo tādā veidā var viegli saplūst ar dabu. Aizej paskaties ziediņam acīs, paskaties, kā tauriņš lido, padūc līdzi kamenītei, pasmaržo puķīti, paguli zālē – izjūti siltumu, izjūti aukstumu, samērcē rasā seju vai kāju pēdas. Pie dabas cilvēks ātri pierod, tā dod viņam spēku, jo būtībā viņš ir dabas bērns, nevis pilsētas un daba to vienmēr pieņem kā savējo. Un tad viss būs kārtībā.